Lieldienu olu krāsošanas burvestība
Kādas Lieldienu tradīcijas ir tavā ģimenē?
Viena no labākām saiknēm ar savu dzimtu un ģimeni ir tradīcijas. Lieldienās visi krāso olas, bet katrai ģimenei tās sanāk īpašas un unikālas.
Šodien es pastāstīšu, kā to darīja mani senči un turpinu arī
es.
Bērnībā es ne īsti ticēju Ziemassvētku Vecītim, bet
Lieldienu Zaķīti gan gaidīju katru pavasari ar nepacietību.
Lieldienu rītā pamodos sajūtot svaigi ceptu pīrādziņu un zaļumu smaržu...
Pirmais, ko darīju - skrēju pie ieejas durvīm, jo Lieldienu Zaķītis tur uz krāsaina mammas adītā paklājiņa jau bija atstājis skaistu groziņu ar košām raibām oliņām. Un māmiņa katru reizi teica: «Zaķītis lūdza nodot Tev sveicienus, jo negribēja Tevi modināt!».
Kā tā varēja sanākt, ka nekad nebiju pamodusies ātrāk, lai
satiktu Zaķīti?! To es joprojām nevaru
saprast.
Tad es priecādamies nesu groziņu pie Lieldienu skaistā galda
un ilgi pētīju katras oliņas zīmējumu, jo katrai tas bija savs un tajā varēja
saskatīt veselu pasauli.
Uz galda bija daudz gardumu - vēl silti kārtainās mīklas
pīrādziņi ar speķi, māmiņas paštaisītā maigā majonēze olām, svaigu tomātu-gurķu
krējuma salāti ar palodzē izaugušiem pavasara lociņiem un dillītēm, mīksta
baltmaize ar kraukšķīgu garoziņu un iecienītā melnā tēja ar citronu.
Smaržīgi pūpolu zari kopā ar narcisēm košā vāzē un laicīgi
izdiedzēti olas čaumalā zaļumi bija šim mielastam grezni rotājumi.
Viens no Lieldienu gaidītākiem brīžiem bija sišanās ar olām. Kurš nu būs tas vinnētājs?
Māmiņa jau parasti centās paņemt tās vāroties pārplīsušās
olas un tad man sanāca triumfāli vinnēt šo cīņu, par ko arī bija īstens prieks.
Stiprākā oliņa bija vienmēr atstāta pēdējā un māmiņa to lika apēst man, lai
palieku tik pat izturīga un stipra.
Pēc brokastīm mēs gājām pie vectēva un omītes, kur sanāca
mūsu kuplā ģimene un tika rīkotas lielās olu cīņas.
Dažreiz pētot olu zīmējumus manā galvā radās doma - kā tas
Zaķis māk tik neparasti izkrāsos olas un vēl priekš katras ģimenes tās krāso
kaut kā savādāk? Ar kādām krāsām viņš to dara?
Pagāja gadi un māmiņa man atklāja Zaķa noslēpumu. Izrādījās,
ka Lieldienu Zaķītis bija mana mamma...
PirmsLieldienu vakarā, kad es biju aizgājusi gulēt, māmiņa
sēdās pie lielās krāsošanas un no paša agra rīta viņa cēlās lai pagatavot mūsu
svinīgās brokastis un nolikt raibās oliņas pie ieejas durvīm
Tad jau mēs kopā ar māmiņu katru gadu pirmsLieldienu vakarā
sēdāmies kopā ķēķī, dziedājām skaistās tautas dziesmas un kā divas burves
veidojām prieku.
Tu prasīsi, kā olas ir saistītas ar akmeņiem?
- Krāsotas olas ir unikālas, tāpat kā akmeņu olas - nav vienādu.
- No akmeņiem arī veido olas un zinu cilvēkus, kas tās kolekcionē.
- No olas sākas vistiņas dzīvība un no akmeņiem sākās mūsu planētas dzīvība.
- Bet pats galvenais - manā dzīvē tagad viss ir saistīts ar akmeņiem, jo viņi man dod iedvesmu!
Tagad man gribās padalīties ar šo burvestību, lai Tu to izmēģini ar savu ģimeni, jo šis process apvieno.
Un tagad sāksies burvestība!
KO TEV VAJADZĒS:
- iepakojums ar auduma lupatiņām;
- šķēres;
- diegs vai lentīte;
- vesels maiss ar sarkanu un dzeltenu sīpolu mizām (es parasti tos sāku vākt veikalos jau laicīgi, jo pirms Lieldienām visi sīpoli ir jau pliki);
- dažādi zaļumi un smalki graudi;
- olas (paņem gan baltas, gan brūnas, tad redzēsi atšķirību).
Lielveikalos ir nopērkamas krāsainas auduma lupatiņas. Katru
es sagriežu 4 daļās.
Sīpolu mizas es iesaku sākotnēji ar rokām sasmalcināt, lai
nav lieli gabali.
Lupatiņā ieberu sauju ar mizām, pielieku arī pie pašas oliņas kādu zaļu lapu vai graudus.
Tad paceļu lupatiņas malas un augšu un pieberu vēl nedaudz
mizas, lai ola visa ir ar tām pārklāta.
Sasienu lupatiņu augšā ar diegu vai lentīti un ķeros tie nākamā.
Protams ir daudz ērtāk, kad to palīdz darīt kāds mīļš
cilvēciņš un tad jau darbiņš iet jautrāk.
Vienu aiz otras tinam un tinam dziedot skaistās dziesmas vai spēlējot kādu vārdu spēli.
Kad visas olas ir ietītas, tad es parasti atlikušās mizas
ieberu katlā un salieku pa virsu olas.
Tad es ieleju ūdeni, uzlieku vārīties un man ir kāda stunda laika sagatavot citus Lieldienu pārsteigumus.
Esmu mēģinājusi vairākus piedevu padomus no interneta:
- sāli (ar to krāsai jāturas labāk) - nav starpības, vai ar, vai bez;
- etiķi (ar to arī krāsai jāturas labāk) - krāsa lien nost jau kopā ar lupatiņām;
- karkade tēju (dod skaistu krāsu) - meli;
- bietes (dod violetu krāsu) - laikam kaut ko ne tā darīju, jo olas nenokrāsojās vispār.
Beidzot es paliku pie tā, ka nesarežģīju sev dzīvi un
nelieku klāt neko, izņemot sīpolu mizas un zaļumus - tā sanāk viskošāk.
Pēc stundas es ielieku katlu zem tekoša ūdens un ļauju olām
nedaudz atdzist.
Noņemu uzmanīgi lupatiņu ar mizām un nolieku oliņu žāvēties
(es parasti kārtīgi iztīru lupatiņas no mizām, lai tās var nākamgad izmantot
vēlreiz).
Un zini kāpēc manas oliņas ir tik skaisti spīdīgas? Pašās
beigās es tās ieeļļoju. Māmiņa to parasti darīja ar sviestu, bet man patīk ar
linsēklu eļļu. Oliņas skaistas un rociņas maigas!
Padalies komentāros, kā Tavā ģimenē krāso Lieldienu oliņas!